Galvenās metodes ietver pastāvīgus savienojumus, avārijas savienojumus un elastīgus savienojumus.
1. Pastāvīgs optisko šķiedru savienojums (saukts arī par saplūšanu): šis savienojums izmanto elektrisko izlādi, lai izkausētu un savienotu abas optiskās šķiedras to savienojuma punktā. To parasti izmanto liela attāluma-savienošanai un pastāvīgiem vai daļēji{3}}pastāvīgiem fiksētiem savienojumiem. Tās galvenā īpašība ir zemākā savienojuma vājināšanās starp visām savienojuma metodēm, parasti 0,01 ~ 0,03 dB/punktā. Tomēr tam ir nepieciešams specializēts aprīkojums (savienotājs) un profesionāls personāls, un savienojuma vieta ir jāaizsargā ar īpašu konteineru.
2. Avārijas savienojums (saukts arī par auksto saplūšanu): avārijas savienojumi galvenokārt izmanto mehāniskas un ķīmiskas metodes, lai fiksētu un savienotu kopā abas optiskās šķiedras. Šīs metodes galvenie raksturlielumi ir ātrs un uzticams savienojums ar tipisku savienojuma vājināšanos 0,1–0,3 dB/punktā. Tomēr, ilgstoši lietojot, savienojuma punkts kļūs nestabils, un vājināšanās ievērojami palielināsies, tāpēc to var izmantot tikai īstermiņa -ārkārtas gadījumos.
3. Elastīgs savienojums. Elastīgajos savienojumos tiek izmantoti dažādi optisko šķiedru savienotāji (kontaktdakšas un kontaktligzdas), lai vietnes savienotu ar vietnēm vai vietnes ar optiskajiem kabeļiem. Šī metode ir elastīga, vienkārša, ērta un uzticama, un to bieži izmanto datortīklu kabeļos ēkās. Tās tipiskais vājināšanās ir 1 dB uz vienu savienotāju.